Cik traka ir dzīve, kad var teikt, ka kaut kas ir par traku? Tad, kad veselība sabojājas? Kad dabū sodu, protokolu? Kad izklaižu dēļ neatliek laika miegam? Nu cik tālu ir par tālu? Nekur vaine? Vienkārši vecumdienās būs daudz smieklīgu stāstu.
(via raspberrymilk)
(Source: oryxes, via condescending-jerk)
Es mācos pati būt.
(Source: darksilenceinsuburbia)
Skates nāk. Vēmiens arī nāk līdzi.
Strādāt, darboties, mācīties, dzert, braukt un izklaidēties. Tas viss notiek uz miega rēķina. Steiga, kafija, cigaretes, ritenis bez bremzēm, steiga, kafija, bezmiegs, kafija, cigaretes.
Es nedomāju apstāties. Vairs jau nav atpakaļceļa.
Apstādina tikai sirds apstāšanās.
(Source: iwantlovely, via nrrdgrrrl)
East pediment of the Parthenon. Before it’s destruction, it told the story of the birth of Athena from the head of Zeus.
(via curiousgraffiti)
Atpakaļceļa vairs nav.
(Source: sloppy, via condescending-jerk)
(via condescending-jerk)
Laiks tad ir tieši tāds, kāds ir. Tāds dīvains. Tieši tāds kā the knife jaunais albums, bet vai pieskaņojies vai atradis sev piemērotu pavadijumu - nevar pateikt.
Laiks ir tāds kā tās vējainās dienas. Besīgs, bet forši jau, ka saule.
Atklāju, ka viss pazūd tad, kad tesies caur pilsētai uz pilsētas nomali. Nomīt var domas un lieko enerģiju. Nominu arī bremzes. Tā jau ir bēgšana no sevis jaunā līmenī. Malacis, Kornēlij.
(Source: silent-musings)
Tur ir mājas.
(Source: cineraria, via xhromosomes)
(Source: black-days-colorful-dreams, via googleatemycat)
