"prlm" ir lūpumūzika

Par palikšanu uzticīgam

Šodien atkal ir tā diena, kad nu jau otro reizi es došos skatīties uz savu kādreizējo sapni un lielo aizraušanos. Uz to lielo, skaisto koncertu gada beigās. Viss izbeidzās, bet es katru gadu iešu pie jums, iešu un skatīšos uz tukšajām un aizpildītajām vietām.

Rīt bus tā skaitsā diena, kad pirms gada es teicu “bez viena gads, bet vispār tieši. Laiks ir precīzs”. Šodien tas ir jau bez vienas dienas, bez viena mēneša jau divi. Un tas, manuprāt, ir vājprāts, bet arī skaisti.

Pirms gada es šausmīgi pārbijusies beidzu to stulbo devīto klasi rīdzē un zināju, ka mani gaida septembris un liels jaunums. Tagad es tur gadu jau esmu. Tas ir traki, bet arī liels piepildijums.

Vēl tā retā retā sajūta “Ō, tev pretī sēž kāds labs draugs”. Tā sajūta, kas klusētājam rodas sarunu vakaros. Un kņudina nākošās trīs dienas. Tās dēļ es turpināšu sēdēt klusumā un vientulībā, lai pa reizei sajustu to ļoti īpašo sajūtu.

Man ir mazs miljons lietu, kurām es ļoti uzticos. Un palikšu uzticīga. Tās, kurām dod savu uzticību, un pretī saņem uzticēšanos.

man visu laiku šķiet, ka redzu tevi

Ja saki, ka nevienu, tad tiešām nevienu.

Ja nevienu, tad nevar arī vienu vienīgo.

Tad nevienu.

Skolas Rainis

Tas ir Rainis.

Ko Rainis saka?

Rainis saka, ka cilvēka dzīve ir ceļš no tagadnes uz nākotni,

šis ceļš cilvēku var veidot labāku nekā viņš ir.

Ceļš jāiet ziedojoties lielas idejas vārdā.

Dzīve, ceļš ir mainīgs.

Dzīves laikā jāpaspēj gan lieli, gan mazi darbi.

Ceļā jāiet uz ideju, tai pretī.

Cilvēkam nepieciešama atjaunošanās, nevis strādāšana nekad nepagurtsot.

Vilvēkam vajadzīga gaisma, zibens, kas pēkšņi apgaismo ceļu.

Gaisma ir ideja. Gaisma, kas regulē.

Tāda gaisma, kas neliek kā no būra izbēgušam skriet.

Tāda gaisma, kas neliek kā nobiedētam apstāties.

Gaisma pa vidu starp “stāvēt” un “skriet”.

Tā ir ideja.

Tā ir luksofora dzeltenā gaisma.